Pieaugušie paši nekad neko nesaprot, bet bērni nogurst, mūžīgi viņiem kaut ko skaidrodami.
Kad noslēpums mūs pārāk strauc, mēs neuzdrošināmies nepaklausīt.
Taisni uz priekšu jau nevar nekur tālu aiziet...
Ja mīli puķi, kas atrodas tikai uz vienas no miljoniem zvaigžņu, tad pietiek palūkoties zvaigžņotajās debesīs, lai būtu laimīgs.
Ir jāpacieš pāris kāpuru, ja gribi iepazīt tauriņus.
No katra jāprasa tas, ko katrs spēj pildīt.
Autoritāte vispirms balstās uz saprātu.
Sevi tiesāt ir daudz grūtāk nekā citus.
Godkārīgie dzird vienīgi uzslavas.
Ja tu atrodi dimantu, kam nav īpašnieka, tas ir tavs. Ja tu atklāj kādu salu, kurai nav īpašnieka, tā ir tava. Ja tev pirmajam rodas kāda doma, tu liec to patentēt – tā ir tava.
Nekas pasaulē nav pilnīgs.
Īsti mēs redzam tikai ar sirdi. Būtiskais nav acīm redzams.
Tev vienmēr jābūt atbildīgam par tiem, ko esi pieradinājis.
Labi ir tur, kur mēs neesam.
Cilvēki sakāpj ātrvilcienos, bet viņi paši vairs nezina, ko meklē. Tad nu viņi uztraucas un rinķo kā karuselī...
Cilvēki audzē piectūkstoš rožu vienā pašā dārzā... un neatrod to, ko meklē...Un tomēr to, ko viņi meklē, var atrast vienā pašā rozē vai ūdens lāsē...
Acis ir neredzīgas. Jāmeklē ar sirdi.
Būtiskais nav acīm saredzams...Tas ir tāpat kā ar puķi. Ja tu mīli kādu puķi, kas atrodas uz zvaigznes, tad ir tik jauki naktī raudzīties debesīs. Visas zvaigznes šķiet ziedam.
Katram cilvēkam zvaigznes ir citādas. Ceļiniekiem tās norāda ceļu. Citiem tās ir tikai mazas uguntiņas. Zinātniekiem tās ir problēmas. Tev turpretim būs zvaigznes, kādu nav nevienam...
trešdiena, 2012. gada 11. janvāris
sestdiena, 2012. gada 7. janvāris
Eposa un kultūrvaroņa iezīmes
Eposs – liroepikas paveids – varoņpoēma, kas vēstī par svarīgiem notikumiem tautas dzīvē.
Eposa iezīmes:
Kultūrvaronis – mitoloģiska persona, kas
M.Milzere, L.Silova, D.štokmane, A.Vanaga, A.Vēvers, I.Vīduša “Literatūra 9.klasei”, Zvaigzne ABC, 2000
Eposa iezīmes:
- heroika jeb varonība
- monumentalitāte jeb varenība, diženums, ļoti nozīmīgs
- vērienīgums tēlojumā, pasaules un sabiedrības skatījumā
Kultūrvaronis – mitoloģiska persona, kas
- iegūst vai rada cilvēkiem dažādus kultūras priekšmetus (uguni, kultūraugus, darbarīkus);
- māca cilvēkiem amatus, medību paņēmienus, nodarbošanās veidus;
- ievieš noteiktu sociālo organizāciju, laulibu noteikumus, maģiskus priekšrakstus, rituālus, svētkus;
M.Milzere, L.Silova, D.štokmane, A.Vanaga, A.Vēvers, I.Vīduša “Literatūra 9.klasei”, Zvaigzne ABC, 2000
Latviešu eposa "Lāčplēsis" sižets
Pumpurs A., “Lāčplēsis”, sarakstīts 1988.g.
Pilns nosaukums “Lāčplēsis, latvju tautas varonis. Tautas epus.”
Liroepikas darbs, pazīmes – dzejas formā sacerēts darbs, kurā apvienojas sižets un autora liriskais pārdzīvojums. Episkā poēma – tas ir cildinošs vēstījums par liktenīgu cīņu tautas vēsturē (piemēram, “Lāčplēsī” - 13.gs. vēsturiskie notikumi). Epā ir daudz darbojošos personu un blakus cilvēku tēliem darbojas blakus mitoloģiskās būtnes.
Tautiskais romantisms. Ar eposā pausto vēsturisko heroiku Pumpurs pauda ticību tautas varoņgaram, tautas nemirstībai, brīvības uzvarai. Izmantotais materiāls – folkloras tēli un motīvi, cittautu eposu elementi, Livonijas Indriķa hronika, 13.gs. vēsturiskie notikumi. Lāčplēsis kā nacionala varoņtēla simbols izmantots arī vēlak dažādu laikmetu latv. rakstnieku daiļradē (Piem., Rainis un M.Zālīte)
Eposa galvenais konflikts ir tautas varoņa Lāčplēša un vācu iebrucēja sadursme – visspēcīgāk attēlota Lāčplēša cīņā ar Tumšo bruņinieku. Ievēroti eposa kompozīcijas principi – ieveidotas vairākas dramatisku notikumu virknes (Lāčpleša varoņdarbi, piemēram, vecās Burtnieku pils atbrīvošana no ļauno garu varas un tās pacelšana dienas gaismā). Sižetā ievīti teiku motīvi, Daugavas, Lielvārdes, Aizkraukles un Burtnieku pils tēlojumi. Eposam ir 6 dziedājumi, kuru virsrakstos autors izklāstījis notikumu sižetisko secību (I – Dievu sapulce, II – Lāčplēša pirmais varoņdarbs. Lāčplēsis dodas ceļā uz Burtnieku pili – Aizkraukļa meita – Velna bedre...). Lāčplēsis uzvar lāci, milzi Kalapuisi, jodus Burtnieku pilī, cīnās ar Ziemeļjūras brīnumiem un mošķiem. Cīņas kulminācija ir traģiskā cīņa ar Tumšo bruņinieku.
Spilgtākie pozitīvie tēli – Lāčplēsis, Laimdota (tautas gudrības zinātāja, Pumpura sievietes ideāls, cēlie tikumi un tēvzemes mīlestība) un Koknesis (uzticība biedriem). Lāčplēša raksturs ir daudzkrāsains, ar cilvēciskām īpašībām.
Negatīvie tēli – Kangars (ņirgājas par tautas muļķību, kuri darbojas tautas labā, par sevi nedomajot), Tumšais bruņinieks, Kaupa, mūks Diderihs, daļēji arī Spīdala, kas ir teiku un pasaku skaistā spīgana.
Epizodiskie tēli – latviešu cilšu virsaiši: Aizkrauklis, Burtnieks, Lielvārdis; Ziemeļmeita.
Vietas – Velna bedres kalns, Burtnieku ezers un pils, Kangaru kalns (Pērkona negaisa laikā), Lāčplēa jūras ceļojums.
Sižets:
I diedājums. Dievu sapulce.
Baltijas dievu sapulcē Pērkona pilī Likteņtēvs pareģo kristīgās ticības ieviešanu Baltijā. Staburadze stāsta par jaunekli, kuru izglābusi no Daugavas atvarā iemesta raganu bliķa. Tas ir Lielvārda dēls Lāčplēsis, kuru Pērkons svētījis “augstākam mērķim”.
II dziedājums. Lāčplēša pirmais varoņa darbs – Lāčplēsis dodas ceļā uz Burtnieka pili – Aizkraukļa meita – Velna bedre – Staburadze un viņas meitiņa – Koknesis.
Lielvārdes kungam laukā uzbrūk lācis, bet viņa dēls lāci aiz žokļiem pārplēš uz pusēm. Lielvārdis stāsta dēlam tā izcelsmi pirms astoņpadsmit gadiem. Vaidelots mežā atradis puisēnu zīžam lāčumātes pienu, atvedis to Lielvārdim audzinašanā un pareģojis tam tautas varoņa likteni. Lielvārdis sūta Lāčplēsi slaveno Burtnieku gudrības skolā. Pa ceļam Lāčplēsis iegriežas Aizkraukles pilī pārnakšņot. Viņš, Aizkraukļa meitas Spīdalas skaistuma apburts, naktī noskatās, kā viņa uz bluķa aizlido raganās. Nākamajā naktī Lāčplēsis ielien bluķa caurumā un līdz ar Spīdalu aizlido uz Velna bedri, kur pulcējas raganas un dejo ar velniem. Jodu un raganu virsaitis Līkcepure izslavētajam svētulim un labdarim pieprasa zvērestu aizliegt Pērkonu, samaitāt tautas varoņus, pieņemt svešas ticības mācītājus, pierunāt tautiešus tiem klausīt un paverdzināt Baltiju. Spīdala, uzzinājusi, ka Lācplēsis visu redzējis un dzirdejis, iemet viņu Daugavā. Vinu izglābj Staburadze. Te viņš satiek un iemīl vienu no Staburadzes meitiņām – Laimdotu. Lāčplēsis viņai sola cīnīties par tēvijas un tautas laimi. Koknesis pārceļ Lačplēsi pāri Daugavai, un abi dodas uz Burtnieku pili.
III diedājums. Kangars un Diterihs – Milzis Kalapuisis – Karš ar igauņiem – Nogrimusē Burtnieku pils – Teikas un mācības Burtnieku rakstu tīstokļos – Veļu nakts – Laimdota pazūd.
Spīdala ar Kangaru cīņai pret Lāčplēsi aicina palīgā igauņu milzi Kalapuisi. Daugavas grīvā cilvēki izglābj vētrā sadragātu svešzenju kuģi, ar kuru atbraucis Ditrihs. Lāčplēsis pieveic Kalapuisi un noslēdz mieru starp latviešiem un igauņiem. No grimušās Burtnieku pils izdzen mosķus, un pils uzceļas, Burtnieks svētī Lāčplēša un Laimdotas laulību. Burtnieku pils tīstokļos aprakstīta latviešu tautas vēsture, teika par to, kā Dievs cīņā ar Velnu radījis zemi, arī novēlējumi tautas varoņiem un vadoņiem. Veļu naktī pazudusi Laimdota, Lāčplēsis dodas viņu meklēt.
IV dziedājums. Kaupa pie svētaja tēva Romā – Rīgas dibināšana – Laimdota nonnu klosterī – Kokneša un Laimdotas bēgšana iz klostera – Lāčplēsis Ziemeļu jūrā - Ziemeļa meita – Sumpurņi – Zemes mala – Dimanta kalns – Apburtā jūras sala.
Kangars un Ditrihs savos tīklos ievilinājuši virsaiti Kaupu, kurš dodies uz Vāczemi un Romu pēc svētā tēva svētības. Kuģī ir arī sagūstītā Laimdota, bet Kangars apgalvo, ka viņa aizbēgusi kopā ar Koknesi. Romā svētais tēvs gatavo krusta karu pret Baltiju, bet Ditriham un Kaupam “laipni ļāva / Bucot savas tupeles”. Kaupa tiek svētīts un kopā ar bruņiniekiem atgriežas Baltijā.
Daugavas malā tauta vergu darbo ceļ jaunu pilsētu, ko nosauc par Rīgu. Tur valda bīskaps Alberts, bruninieki tai apkārt saceļ mūra pilis. Laimdotu Vāczemē spiež kristīties un kļūt par mūķeni, bet viņa nesalaužami paliek tēvu ticībā. Koknesis viņu izglābj un ved uz mājam. Lācplēsis, braucot pēc Laimdotas, Ziemeļjūrā nokļūst pie Ziemeļmeitas. Viņa pamāca, kā tikt garām daudzām bīstamām vietām jūrā, tomēr kuģinieki nonāk apburtā salā.
V dziedājums. Uz apburtas salas - Trīs jodi – Vecā ragana – Spīdala – Laimdota un Koknesis – Satikšanās – Laimīga atgriešanās atpakaļ uz tēviju.
Lāčplēsis cīnās ar trim jodiem un uzvar tos. Gribēdams nocirst ābeli, viņš atklāj, ka tā ir Spīdala. Viņa lūdz piedošanu, apsolās vairs nedarīt ļaunu un izstāsta, kā abi ar Kangaru kaitējusi Lāčplēsim un Laimdotai. Lāčplēsis atdod Spīdalai Velna bedrē paņemto tīstokli – tā ir Spīdalas derība ar Velnu; to iznīcinājusi, viņa kļūst brīva.
Viņa atdzīvina apburtos cilvēkus, starp tiem ir arī Laimdota un Koknesis, kurš atzīstas Spīdalai mīlestībā, un abi nolemj savienot savas dzīves.
VI dziedājums. /Līgo svētki, Līgas nakts – Virsaisu sapulce – Lāčplēsis ar biedriem sapulcē – Kāzas/ - Karš ar bruņiniekiem – Lāčplēsis Lielvārdē – Kangars un Diteriks kā nodeveji – Lāčplēša nāve – Beigas
Līgas svētkos Zilajā kalna Lielvārds ļaudīm stāsta par bruņinieku asinsdarbiem un aicina tautu stāties tiem pretim. Lačplēsis ar Laimdotu un Koknesi ar Spīdalu Burtnieku pilī svin kāzas. Tūdaļ pēc tam jadodas kara, un jaunās sievas iet līdzi vīriem. Vini izcīna daudzas uzvaras, līdz Laimdota un Lāčplēsis atgriežas tēva pilī Lielvārdē. Ditrihs lūdz Kangaram palīdzību. Pēc trīs buršanās naktīm Kangars atklāj Ditriham Lāčpleša noslēpumu - spēks slēpjas lāča ausīs.
Kaupa atved pie Lāčplēša Tumso bruņinieku, kurš izaicina Lāčplēsi uz cīņu. Viņš nocērt Lacplēsim vienu ausi. Lāčplēsis dod smagu pretsitienu. Cīnoties abi iekrīt Daugavā; tajā brīdi arī Laimdota pilī beidz dzivi. Svešinieki pamazām gūst uzvaru visā zemē. Taču Lacplēsis guļ Daugavas dzelmē, un pusnaktī laivinieki šad un tad redz viņa cīņu. Eposs beidzas ar ticību:
“Un ar reizi nāks tas brīdis,
Kad viņš savu naidnieku,
Vienu pašu lejā grūdis,
Noslīcinās atvarā,-
Tad zels tautai jauni laiki,
Tad būs viņa svabada!”
Pilns nosaukums “Lāčplēsis, latvju tautas varonis. Tautas epus.”
Liroepikas darbs, pazīmes – dzejas formā sacerēts darbs, kurā apvienojas sižets un autora liriskais pārdzīvojums. Episkā poēma – tas ir cildinošs vēstījums par liktenīgu cīņu tautas vēsturē (piemēram, “Lāčplēsī” - 13.gs. vēsturiskie notikumi). Epā ir daudz darbojošos personu un blakus cilvēku tēliem darbojas blakus mitoloģiskās būtnes.
Tautiskais romantisms. Ar eposā pausto vēsturisko heroiku Pumpurs pauda ticību tautas varoņgaram, tautas nemirstībai, brīvības uzvarai. Izmantotais materiāls – folkloras tēli un motīvi, cittautu eposu elementi, Livonijas Indriķa hronika, 13.gs. vēsturiskie notikumi. Lāčplēsis kā nacionala varoņtēla simbols izmantots arī vēlak dažādu laikmetu latv. rakstnieku daiļradē (Piem., Rainis un M.Zālīte)
Eposa galvenais konflikts ir tautas varoņa Lāčplēša un vācu iebrucēja sadursme – visspēcīgāk attēlota Lāčplēša cīņā ar Tumšo bruņinieku. Ievēroti eposa kompozīcijas principi – ieveidotas vairākas dramatisku notikumu virknes (Lāčpleša varoņdarbi, piemēram, vecās Burtnieku pils atbrīvošana no ļauno garu varas un tās pacelšana dienas gaismā). Sižetā ievīti teiku motīvi, Daugavas, Lielvārdes, Aizkraukles un Burtnieku pils tēlojumi. Eposam ir 6 dziedājumi, kuru virsrakstos autors izklāstījis notikumu sižetisko secību (I – Dievu sapulce, II – Lāčplēša pirmais varoņdarbs. Lāčplēsis dodas ceļā uz Burtnieku pili – Aizkraukļa meita – Velna bedre...). Lāčplēsis uzvar lāci, milzi Kalapuisi, jodus Burtnieku pilī, cīnās ar Ziemeļjūras brīnumiem un mošķiem. Cīņas kulminācija ir traģiskā cīņa ar Tumšo bruņinieku.
Spilgtākie pozitīvie tēli – Lāčplēsis, Laimdota (tautas gudrības zinātāja, Pumpura sievietes ideāls, cēlie tikumi un tēvzemes mīlestība) un Koknesis (uzticība biedriem). Lāčplēša raksturs ir daudzkrāsains, ar cilvēciskām īpašībām.
Negatīvie tēli – Kangars (ņirgājas par tautas muļķību, kuri darbojas tautas labā, par sevi nedomajot), Tumšais bruņinieks, Kaupa, mūks Diderihs, daļēji arī Spīdala, kas ir teiku un pasaku skaistā spīgana.
Epizodiskie tēli – latviešu cilšu virsaiši: Aizkrauklis, Burtnieks, Lielvārdis; Ziemeļmeita.
Vietas – Velna bedres kalns, Burtnieku ezers un pils, Kangaru kalns (Pērkona negaisa laikā), Lāčplēa jūras ceļojums.
Sižets:
I diedājums. Dievu sapulce.
Baltijas dievu sapulcē Pērkona pilī Likteņtēvs pareģo kristīgās ticības ieviešanu Baltijā. Staburadze stāsta par jaunekli, kuru izglābusi no Daugavas atvarā iemesta raganu bliķa. Tas ir Lielvārda dēls Lāčplēsis, kuru Pērkons svētījis “augstākam mērķim”.
II dziedājums. Lāčplēša pirmais varoņa darbs – Lāčplēsis dodas ceļā uz Burtnieka pili – Aizkraukļa meita – Velna bedre – Staburadze un viņas meitiņa – Koknesis.
Lielvārdes kungam laukā uzbrūk lācis, bet viņa dēls lāci aiz žokļiem pārplēš uz pusēm. Lielvārdis stāsta dēlam tā izcelsmi pirms astoņpadsmit gadiem. Vaidelots mežā atradis puisēnu zīžam lāčumātes pienu, atvedis to Lielvārdim audzinašanā un pareģojis tam tautas varoņa likteni. Lielvārdis sūta Lāčplēsi slaveno Burtnieku gudrības skolā. Pa ceļam Lāčplēsis iegriežas Aizkraukles pilī pārnakšņot. Viņš, Aizkraukļa meitas Spīdalas skaistuma apburts, naktī noskatās, kā viņa uz bluķa aizlido raganās. Nākamajā naktī Lāčplēsis ielien bluķa caurumā un līdz ar Spīdalu aizlido uz Velna bedri, kur pulcējas raganas un dejo ar velniem. Jodu un raganu virsaitis Līkcepure izslavētajam svētulim un labdarim pieprasa zvērestu aizliegt Pērkonu, samaitāt tautas varoņus, pieņemt svešas ticības mācītājus, pierunāt tautiešus tiem klausīt un paverdzināt Baltiju. Spīdala, uzzinājusi, ka Lācplēsis visu redzējis un dzirdejis, iemet viņu Daugavā. Vinu izglābj Staburadze. Te viņš satiek un iemīl vienu no Staburadzes meitiņām – Laimdotu. Lāčplēsis viņai sola cīnīties par tēvijas un tautas laimi. Koknesis pārceļ Lačplēsi pāri Daugavai, un abi dodas uz Burtnieku pili.
III diedājums. Kangars un Diterihs – Milzis Kalapuisis – Karš ar igauņiem – Nogrimusē Burtnieku pils – Teikas un mācības Burtnieku rakstu tīstokļos – Veļu nakts – Laimdota pazūd.
Spīdala ar Kangaru cīņai pret Lāčplēsi aicina palīgā igauņu milzi Kalapuisi. Daugavas grīvā cilvēki izglābj vētrā sadragātu svešzenju kuģi, ar kuru atbraucis Ditrihs. Lāčplēsis pieveic Kalapuisi un noslēdz mieru starp latviešiem un igauņiem. No grimušās Burtnieku pils izdzen mosķus, un pils uzceļas, Burtnieks svētī Lāčplēša un Laimdotas laulību. Burtnieku pils tīstokļos aprakstīta latviešu tautas vēsture, teika par to, kā Dievs cīņā ar Velnu radījis zemi, arī novēlējumi tautas varoņiem un vadoņiem. Veļu naktī pazudusi Laimdota, Lāčplēsis dodas viņu meklēt.
IV dziedājums. Kaupa pie svētaja tēva Romā – Rīgas dibināšana – Laimdota nonnu klosterī – Kokneša un Laimdotas bēgšana iz klostera – Lāčplēsis Ziemeļu jūrā - Ziemeļa meita – Sumpurņi – Zemes mala – Dimanta kalns – Apburtā jūras sala.
Kangars un Ditrihs savos tīklos ievilinājuši virsaiti Kaupu, kurš dodies uz Vāczemi un Romu pēc svētā tēva svētības. Kuģī ir arī sagūstītā Laimdota, bet Kangars apgalvo, ka viņa aizbēgusi kopā ar Koknesi. Romā svētais tēvs gatavo krusta karu pret Baltiju, bet Ditriham un Kaupam “laipni ļāva / Bucot savas tupeles”. Kaupa tiek svētīts un kopā ar bruņiniekiem atgriežas Baltijā.
Daugavas malā tauta vergu darbo ceļ jaunu pilsētu, ko nosauc par Rīgu. Tur valda bīskaps Alberts, bruninieki tai apkārt saceļ mūra pilis. Laimdotu Vāczemē spiež kristīties un kļūt par mūķeni, bet viņa nesalaužami paliek tēvu ticībā. Koknesis viņu izglābj un ved uz mājam. Lācplēsis, braucot pēc Laimdotas, Ziemeļjūrā nokļūst pie Ziemeļmeitas. Viņa pamāca, kā tikt garām daudzām bīstamām vietām jūrā, tomēr kuģinieki nonāk apburtā salā.
V dziedājums. Uz apburtas salas - Trīs jodi – Vecā ragana – Spīdala – Laimdota un Koknesis – Satikšanās – Laimīga atgriešanās atpakaļ uz tēviju.
Lāčplēsis cīnās ar trim jodiem un uzvar tos. Gribēdams nocirst ābeli, viņš atklāj, ka tā ir Spīdala. Viņa lūdz piedošanu, apsolās vairs nedarīt ļaunu un izstāsta, kā abi ar Kangaru kaitējusi Lāčplēsim un Laimdotai. Lāčplēsis atdod Spīdalai Velna bedrē paņemto tīstokli – tā ir Spīdalas derība ar Velnu; to iznīcinājusi, viņa kļūst brīva.
Viņa atdzīvina apburtos cilvēkus, starp tiem ir arī Laimdota un Koknesis, kurš atzīstas Spīdalai mīlestībā, un abi nolemj savienot savas dzīves.
VI dziedājums. /Līgo svētki, Līgas nakts – Virsaisu sapulce – Lāčplēsis ar biedriem sapulcē – Kāzas/ - Karš ar bruņiniekiem – Lāčplēsis Lielvārdē – Kangars un Diteriks kā nodeveji – Lāčplēša nāve – Beigas
Līgas svētkos Zilajā kalna Lielvārds ļaudīm stāsta par bruņinieku asinsdarbiem un aicina tautu stāties tiem pretim. Lačplēsis ar Laimdotu un Koknesi ar Spīdalu Burtnieku pilī svin kāzas. Tūdaļ pēc tam jadodas kara, un jaunās sievas iet līdzi vīriem. Vini izcīna daudzas uzvaras, līdz Laimdota un Lāčplēsis atgriežas tēva pilī Lielvārdē. Ditrihs lūdz Kangaram palīdzību. Pēc trīs buršanās naktīm Kangars atklāj Ditriham Lāčpleša noslēpumu - spēks slēpjas lāča ausīs.
Kaupa atved pie Lāčplēša Tumso bruņinieku, kurš izaicina Lāčplēsi uz cīņu. Viņš nocērt Lacplēsim vienu ausi. Lāčplēsis dod smagu pretsitienu. Cīnoties abi iekrīt Daugavā; tajā brīdi arī Laimdota pilī beidz dzivi. Svešinieki pamazām gūst uzvaru visā zemē. Taču Lacplēsis guļ Daugavas dzelmē, un pusnaktī laivinieki šad un tad redz viņa cīņu. Eposs beidzas ar ticību:
“Un ar reizi nāks tas brīdis,
Kad viņš savu naidnieku,
Vienu pašu lejā grūdis,
Noslīcinās atvarā,-
Tad zels tautai jauni laiki,
Tad būs viņa svabada!”
Tautas teika "Lāčplēsis"
Tautas teika “Lāčplēsis”
«Lāčplēsis jeb Lāčausis radies no lācenes, lāču mātes, kuru kāds meža iemītnieks sev pieradinājis kā sievu. Augot tas ātri attīstījies par lielu, staltu jaunekli. No savas mātes tas tikai mantojis lāča ausis un lielu stiprumu, kādēļ to nosaukuši par «Lāčausi». Pirmajos jaunekļa gados tas iztīrījis tēva mājas apkārtni no plēsīgiem zvēriem, lāčiem, vilkiem un meža cūkām, kurus tas, parasti aiz žokļiem saķerdams, pārplēsis; caur to arī dabūjis to nosaukumu «Lāčplēsis». Vēlāki, kad vairs mājā neatradis gadījumu priekš spēka izlietošanas, tas ceļojis apkārt pa Baltiju, darba meklēdams; bet viss, ko tas darījis, noticis ar pārlieku lielu stiprumu, kur salauzījis visas darba lietas.
Tā reizi tas bijis par pāricēlāju pie Daugavas; kad ļaudis uz celtuves salasījušies, viņš sācis airēt, bet tūliņ pēc pirmiem vilcieniem aires salūzušas, un celtuve būtu ierauta straumē un sadragāta, ja Lāčplēs[i]s nebūtu airu vietā izlietājis plaukstis, - viņš ar plaukstīm sācis tik spēcīgi airēt, ka celtuvi atgriezis no straumes un pārvilcis laimīgi otrpus Daugavas. Pēc tam tas saderējies pie kāda kuniga par puisi, kurš tam uzdevis visādus grūtus darbus izdarīt, kā. ar lāčiem art, velna dzirnavās kviešus malt, nogrimušo pili uzcelt, milzi aizdzīt utt., arvienu apsolīdams savu skaistuli meitu par sievu.
Lāčplēs[i]s visu izdara un atsvabina zemi no visādiem mošķiem un briesmoņiem. Beigās kunigs vairs nevar aizliegties, un Lāčplēs[i]s dabūn viņa skaistuli meitu par sievu un dzīvo kādu laiku laimīgi.
Aiz septiņām jūrām dzīvoja kāda briesmīga ragana; tai bija dēls ar trim galvām. viņš katru rītu gāja pie mātes un vaicāja: «Māte, vai es esmu stiprākais visā zemē?»
Arvien viņa atbildēja ar «jā», bet pēdīgi sacīja. «Būtu gan stiprākais visā zemē, ja aiz septiņām jūrām nedzīvotu Lāčplēs[i]s, kurš vēl stiprāks par tevi!»
Nu dēls mātei miera nelika, gar lūdza, gan draudēja, lai tā caur savu velna skolu izdabūjot, kā Lāčplēsi varētu pārspēt. Ragana nu skrēja pie visiem velniem, bet neviens nezināja padoma, kamēr pēdīgi pats Līkcepure pamācīja, ka Lāčplēša spēks pastāvot viņa lāča ausīs; - ja tās nocirstu, tad viņš būtu kā cits cilvēks. Raganas dēls, to zināt dabūjis, devās uz Baltiju. Viņš skrēja, ka vētra sacēlās un visas straumes Daugavā šņāca briesmīgi. Lāčplēs[i]s, to dzirdējis, devās briesmoņam pretim, tie sastapās pie Daugavas. Lāčplēsis cirta pirmais ar savu smago zobenu un nocirta raganas dēlam vienu galvu. Šis cirta atpakaļ un nocirta Lāčplēsim labo ausi; - tūliņ labā roka zaudēja stiprumu un nevarēja turēt smago zobenu. Tādēļ viņš saķēra zobenu kreisajā rokā un nocirta raganas dēlam otro galvu. Tas cirta atkal un nocirta Lāčplēsim kreiso ausi, un tūliņ kreisā roka zaudēja stiprumu, smagais zobens nokrita zemē. Bet arī raganas dēls bija pazaudējis divas galvas un caur to palicis divas trešas daļas nespēcīgāks.
Nu Lāčplēs[i]s metās tam virsu, tie sakampās ar rokām un sāka lauzties. viņi lauzās līdz pat vakaram, bet, krēslai metoties, tiem slīdēja kājas, un abi iegāzās no krasta atvara dzelmē.»
otrdiena, 2012. gada 3. janvāris
Dzejnieks Andrejs Pumpurs
CV
Vārds, uzvārds : Andrejs Pumpurs
Latviešu literatūrā zināms kā ievērojams latviešu dzejnieks, jaunlatviešu kustības aktīvs atbalstītājs un izcils tautiskā romantisma pārstāvis.
Dzimis: 1841. gadā Lieljumpravas pagasta Ķeirānu meža mājā.
Dzīves laiks: sakrīt ar Latvijas pirmo atmodu.
Dzīves ilgums: saslima un 1902. gadā Rīgā nomira, apbedīts Lielajos kapos.
Izglītība: Lielvārdes draudzes skola (1856) ,Odesas junkurskola (1878), dienēja Krievijas dienvidos.
Nodarbošanās: laukstrādnieks, koku pludinātājs un mērnieka palīgs Vidzemē; Rīgā strādājis R.Tomsona fabrikā, atvēris grāmatu veikalu, darbojies Rīgas Latviešu biedrībā; karavīrs; militārais ierēdnis, dzejnieks.
Nozīmīgi:
Literārā darbība:
A.Pumpura dzīves un daiļrades pētnieks Jāzeps Rudzītis raksta:
“Lai gan Pumpurs ir uzrakstījis samērā nelielu skaitu dzejoļu.Viņam raksturīga tuvība latviešu folklorai un tautas mitoloģijai, tie saista ar savu sirsnību. Labākajiem no tiem ir dziļs sabiedrisks vai cilvēcisks saturs. Pumpurs ir ievērojamākais t.s. tautiskā romantisma pārstāvis latviešu literatūrā 19.gs. 70.gadu pirmajā pusē (Auseklis – kaut arī ļoti sekmīgi – šai laikā vēl ir tikai sācis savas dzejas gājumu)”. Tautas tēmu raksturojis kā A.Pumpura daiļrades kodolu: “Pumpura sabiedrisko, ētisko un estētisko uzskatu, viņa domašanas alfa un omega ir tauta. Tās būtība, likteņi, vēsture, dzīves veids, kultūra, īpatnības, vajadzības un centieni. Tauta – civilizācijas sasniegumu, materiālo, tikumisko, estētisko vērtību radītaja, nesēja, paudēja. Tauta – cilveci un tās daudzveidīgo kultūru veidojoša pamatvienība, kurā viņš dabiski, organiski, likumsakarīgi iekļaujas ar savām garīgajam un materiālajām rosmēm, ja vien vinš dzīvo normalu dzīvi. Pretējs stāvoklis, kas saistīts ar personības izkropļojumu, tās moralo degradāciju vispār, ir novēršanās no savas tautas, vēršanās pret tās interesēm. (Kangars).”
Biruta Gudriķe, raksturojot A.Pumpura dzejas tematiku, uzsver:
“Senatnes, tautas spēka apziņas un tēvzemes mīlestības slavinājums bija A.Pumpura dzejas galvenā tematika. Šo tematiku viņš uzskatīja par literatūras pamatuzdevumu.”
Pēc “Andrejs Pumpurs”, J.Rudzītis. R:1991
Vārds, uzvārds : Andrejs Pumpurs
Latviešu literatūrā zināms kā ievērojams latviešu dzejnieks, jaunlatviešu kustības aktīvs atbalstītājs un izcils tautiskā romantisma pārstāvis.
Dzimis: 1841. gadā Lieljumpravas pagasta Ķeirānu meža mājā.
Dzīves laiks: sakrīt ar Latvijas pirmo atmodu.
Dzīves ilgums: saslima un 1902. gadā Rīgā nomira, apbedīts Lielajos kapos.
Izglītība: Lielvārdes draudzes skola (1856) ,Odesas junkurskola (1878), dienēja Krievijas dienvidos.
Nodarbošanās: laukstrādnieks, koku pludinātājs un mērnieka palīgs Vidzemē; Rīgā strādājis R.Tomsona fabrikā, atvēris grāmatu veikalu, darbojies Rīgas Latviešu biedrībā; karavīrs; militārais ierēdnis, dzejnieks.
Nozīmīgi:
- dzīvojot Vecpiebalgā bijusi ļoti rosīga kultūras dzīve, kur aktīvi darbojās kopā ar Ati Kronvaldu, Jāni Jurjānu, Andreju Stērsti, brāļiem Kaudzītēm. Šeit tapis vairums A. Pumpura dzejoļu un viesojoties Lielvārdē pie vecākiem, A. Pumpurs sadraudzējās ar skolotāja palīgu Miķeli Krogzemi - Ausekli. Abiem bija kopīga interese par dzeju, folkloru un vēsturi.
- No 1970.g.Lielvārdē atvērts Andreja Pumpura muzejs - http://www.lielvarde.lv/page/171
Literārā darbība:
- pirmais un vienīgais dzejoļu krājums "Tēvijā un svešumā" (1890).
- aprakstu krājums "No Daugavas līdz Donavai" (1895)
- dzīvodams Tērbatā, pabeidza savu eposu "Lāčplēsis", kas iznāk trešo vispārējo dziesmu svētku laikā (1888).
A.Pumpura dzīves un daiļrades pētnieks Jāzeps Rudzītis raksta:
“Lai gan Pumpurs ir uzrakstījis samērā nelielu skaitu dzejoļu.Viņam raksturīga tuvība latviešu folklorai un tautas mitoloģijai, tie saista ar savu sirsnību. Labākajiem no tiem ir dziļs sabiedrisks vai cilvēcisks saturs. Pumpurs ir ievērojamākais t.s. tautiskā romantisma pārstāvis latviešu literatūrā 19.gs. 70.gadu pirmajā pusē (Auseklis – kaut arī ļoti sekmīgi – šai laikā vēl ir tikai sācis savas dzejas gājumu)”. Tautas tēmu raksturojis kā A.Pumpura daiļrades kodolu: “Pumpura sabiedrisko, ētisko un estētisko uzskatu, viņa domašanas alfa un omega ir tauta. Tās būtība, likteņi, vēsture, dzīves veids, kultūra, īpatnības, vajadzības un centieni. Tauta – civilizācijas sasniegumu, materiālo, tikumisko, estētisko vērtību radītaja, nesēja, paudēja. Tauta – cilveci un tās daudzveidīgo kultūru veidojoša pamatvienība, kurā viņš dabiski, organiski, likumsakarīgi iekļaujas ar savām garīgajam un materiālajām rosmēm, ja vien vinš dzīvo normalu dzīvi. Pretējs stāvoklis, kas saistīts ar personības izkropļojumu, tās moralo degradāciju vispār, ir novēršanās no savas tautas, vēršanās pret tās interesēm. (Kangars).”
Biruta Gudriķe, raksturojot A.Pumpura dzejas tematiku, uzsver:
“Senatnes, tautas spēka apziņas un tēvzemes mīlestības slavinājums bija A.Pumpura dzejas galvenā tematika. Šo tematiku viņš uzskatīja par literatūras pamatuzdevumu.”
Pēc “Andrejs Pumpurs”, J.Rudzītis. R:1991
Abonēt:
Ziņas (Atom)