sestdiena, 2012. gada 7. janvāris

Tautas teika "Lāčplēsis"

Tautas teika  “Lāčplēsis”

    «Lāčplēsis jeb Lāčausis radies no lācenes, lāču mātes, kuru kāds meža iemītnieks sev pieradinājis kā sievu. Augot tas ātri attīstījies par lielu, staltu jaunekli. No savas mātes tas tikai mantojis lāča ausis un lielu stiprumu, kādēļ to nosaukuši par «Lāčausi». Pirmajos jaunekļa gados tas iztīrījis tēva mājas apkārtni no plēsīgiem zvēriem, lāčiem, vilkiem un meža cūkām, kurus tas, parasti aiz žokļiem saķerdams, pārplēsis; caur to arī dabūjis to nosaukumu «Lāčplēsis». Vēlāki, kad vairs mājā neatradis gadījumu priekš spēka izlietošanas, tas ceļojis apkārt pa Baltiju, darba meklēdams; bet viss, ko tas darījis, noticis ar pārlieku lielu stiprumu, kur salauzījis visas darba lietas.
    Tā reizi tas bijis par pāricēlāju pie Daugavas; kad ļaudis uz celtuves salasījušies, viņš sācis airēt, bet tūliņ pēc pirmiem vilcieniem aires salūzušas, un celtuve būtu ierauta straumē un sadragāta, ja Lāčplēs[i]s nebūtu airu vietā izlietājis plaukstis, - viņš ar plaukstīm sācis tik spēcīgi airēt, ka celtuvi atgriezis no straumes un pārvilcis laimīgi otrpus Daugavas. Pēc tam tas saderējies pie kāda kuniga par puisi, kurš tam uzdevis visādus grūtus darbus izdarīt, kā. ar lāčiem art, velna dzirnavās kviešus malt, nogrimušo pili uzcelt, milzi aizdzīt utt., arvienu apsolīdams savu skaistuli meitu par sievu.
    Lāčplēs[i]s visu izdara un atsvabina zemi no visādiem mošķiem un briesmoņiem. Beigās kunigs vairs nevar aizliegties, un Lāčplēs[i]s dabūn viņa skaistuli meitu par sievu un dzīvo kādu laiku laimīgi.
    Aiz septiņām jūrām dzīvoja kāda briesmīga ragana; tai bija dēls ar trim galvām. viņš katru rītu gāja pie mātes un vaicāja: «Māte, vai es esmu stiprākais visā zemē?»
    Arvien viņa atbildēja ar «jā», bet pēdīgi sacīja. «Būtu gan stiprākais visā zemē, ja aiz septiņām jūrām nedzīvotu Lāčplēs[i]s, kurš vēl stiprāks par tevi!»
    Nu dēls mātei miera nelika, gar lūdza, gan draudēja, lai tā caur savu velna skolu izdabūjot, kā Lāčplēsi varētu pārspēt. Ragana nu skrēja pie visiem velniem, bet neviens nezināja padoma, kamēr pēdīgi pats Līkcepure pamācīja, ka Lāčplēša spēks pastāvot viņa lāča ausīs; - ja tās nocirstu, tad viņš būtu kā cits cilvēks. Raganas dēls, to zināt dabūjis, devās uz Baltiju. Viņš skrēja, ka vētra sacēlās un visas straumes Daugavā šņāca briesmīgi. Lāčplēs[i]s, to dzirdējis, devās briesmoņam pretim, tie sastapās pie Daugavas. Lāčplēsis cirta pirmais ar savu smago zobenu un nocirta raganas dēlam vienu galvu. Šis cirta atpakaļ un nocirta Lāčplēsim labo ausi; - tūliņ labā roka zaudēja stiprumu un nevarēja turēt smago zobenu. Tādēļ viņš saķēra zobenu kreisajā rokā un nocirta raganas dēlam otro galvu. Tas cirta atkal un nocirta Lāčplēsim kreiso ausi, un tūliņ kreisā roka zaudēja stiprumu, smagais zobens nokrita zemē. Bet arī raganas dēls bija pazaudējis divas galvas un caur to palicis divas trešas daļas nespēcīgāks.
    Nu Lāčplēs[i]s metās tam virsu, tie sakampās ar rokām un sāka lauzties. viņi lauzās līdz pat vakaram, bet, krēslai metoties, tiem slīdēja kājas, un abi iegāzās no krasta atvara dzelmē.»

1 komentārs: